Es sēdēju pasaules slavena profesora lekcijā, kurā viņš uzdeva jautājumu auditorijai:
– Pasakiet man, kas ir mīlestība!
Tad pagriezās pret mani un teica, lai dalos ar savu atbildi.
Man tās nebija.
Es iepriekš nekad nebiju domājusi par savu mīlestības definīciju.
Un tu?
Profesors skatījās uz mani un gaidīja.
Ikviens auditorijā gaidīja uz manu atbildi. Neomulīgā spriedze gaisā pieauga.
Bija skaidrs, ka profesors turpinās gaidīt, līdz es kaut ko pateikšu. Jutu, ka viņš noraidīs ikvienu manu atbildi, kas nenāks no manas esības paša dziļuma.
Profesors skatījās uz mani un turpināja gaidīt. To pašu darīja arī simtiem citu šajā auditorijā.
Es aizvēru acis un ieniru kaut kur dziļumā, meklējot to maģisko vietu sevī, caur kuru ir pieeja gudrībai, kas ir lielāka un varenāka par mani. Tai vietai, kur glabājas visas atbildes.
Vienā mirklī es kļuvu par daļu no jaudīga vilņa, kas pārņēma visu manu būtību.
Vēlāk pie sevis domāju, vai apbrīnojamā sajūta bija tā, ko dēvē par svētlaimi.
Mīlestības svētlaime.
Sajūta bija dievīgi laaaaaaaba.
-Nu, kas tad ir mīlestība?
Profesora balss atsauca mani atpakaļ,.
Joprojām ar aizvērtām acīm es mēģināju ielikt vārdos to neiedomājamo enerģijas vilni, kura daļa tikko biju.
Atbilde, kas auditorijā skanēja no manis, bija:
-”Mīlestība” ir, kad esmu mierā ar sevi.
Es valdījos, lai nesāktu raudāt, cik ļoti mani pašu aizkustināja šie vārdi.
Pamanīju, kā cilvēki auditorijā pārgrieza acis no domas vien:
-Eh, re kur atkal jau kārtējā ezotēriskā duračka vāvuļo un pakāš mūsu dārgo laiku…
Lai arī tajā brīdī es jutos neērti, cik neveikli mana atbilde izskanēja, es vienlaicīgi līdz pašam dziļumam sajutu, ka šāds mīlestības skaidrojums ir atbilde spīdzināšanai un mocībām, kam cauri dzinu sevi turpat visa sava līdzšinējā mūža garumā.
Es gandrīz nekad nejutos mierā ar sevi.
Pārsvarā vai nu „pārāk“ vai „nepietiekami“ kaut kas nu tur.
Pārāk ambicioza. Nepietiekami pacietīga.
Pārāk prasīga. Nepietiekami saprotoša.
Pārāk slinka. Nepietiekami cītīga.
Un tā bez gala.
Gandrīz vienmēr “pārāk” vai “nepietiekami”.
Cik daudz stresa es tāpēc uzgrūdu pārējiem, jo īpaši saviem vismīļākajiem. Tāpēc vien, ka nebiju noslēgusi mieru ar sevi.
Es arī no viņiem sagaidīju, lai viņi ir “pareizāki”. Nu, tādi, ka “gana labi”.
Ja viņi, kā manējie, ir “pareizi” un “gana labi”, tad jau arī es kaut kas jēdzīgs esmu, jo citādi jau viņi ar mani nebūtu.
Un ja šie nav “gana labi”, tad tas ir kārtējais apliecinājums, ka arī es tāda neesmu, ja jau reiz esmu ar tādiem cilvēkiem un nespēju situāciju uzlabot.
Lūk, no kurienes vismaz daļa no manas besīšanās par vīra, bērnu, ģimenes nepilnībām, ko ņēmos uzlabot pati vai ko kādā nebūt veidā centos panākt no viņiem.
Viņu uzlabojumi pirmām kārtām bija vajadzīgi manai drošības sajūtai, ka neesmu lūzere, kura nav pelnījusi mīlestību.
It kā ar to būtu par maz, es vēl no viņiem gaidīju atkārtotus apliecinājumus (pat tādus, par ko viņiem nebija ne jausmas) tam, ka es esmu gana laba.
Tos nesaņemot es jutos draņķīgi.
Un tam bija vēl riebīgākas sekas, kuras izjutu gan es, gan viņi – bez vainas vainīgie.
Kā gan es varēju mīlēt otru, ja nemācēju mīlēt sevi?
Kā tad mīlēt savu vīru?
Bērnus?
Vecākus, māsas, vīra ģimeni, draugus, cilvēkus, ar ko kopā strādāju?
Cilvēkus?
Kādas gan bija manas izredzes prast mīlēt bez noteikumiem, ja manas bailes būt nemīlamai balstījās uz necilvēcīgu daudzumu noteikumu pret sevi par to, kādā gadījumā man pašai būtu tiesības uz mīlestību- savu vai citu.
Kā gan es lai spētu pieņemt citus, ja nepratu būt mierā ar sevi?
Es gribu dzīvot pasaulē, kurā ir vairāk mīlestības.
„Vairāk“, jo es to neiznīcinātu ar savu “nepietiekami“ un “pārāk”.
SĀKOT AR SEVI.
Un pret sevi.
-Mīlestība ir, kad esmu mierā ar sevi.
Profesors pasmaidīja un pamāja ar galvu. Un tad pievērsās 45 gadīgam vīrietim, kuram jautāja:
-Un jums, kungs, kas “mīlestība” ir jums?
Visu acis pagriezās uz vīrieša pusi. Un es biju brīva nākošajam jautājumam sev pašai:
-Vai būt mierā ar sevi ir mana piekļuve mīlestībai?
-Vai es maz zinu, ko nozīmē, būt mierā ar sevi?
-Hmmm, bet sajūta ir, ka tad es esmu brīva. Un tieši to es gribu. Brīvību.
Tajā brīdī es izlēmu apgūt šo sev jauno mīlestības dimensiju: “būt mierā ar sevi”.
Mazulis man blakus sakustējās.
Paga, mazulis? Šeit, auditorijā? Bāc, es ceru, ka neviens viņu nepamanīs.
Auditorija un profesors izzuda.
Es atjēdzos, ka biju iemigusi un tagad modos, jo man blakus guļošais mazais puisītis bija izsalcis.
Pieliku mazo pie krūts un pie sevis klusām atkārtoju savu jauno mantru:
-“Mīlestība” ir būt mierā ar sevi. Būt mierā ar sevi.
Lai arī tas bija sapnis, ko pirms diviem gadiem, īsi pirms Valentīndienas, piedzīvoju, kad kopā ar ģimeni ceļojām pa Jaunzēlandi, es turējos pie sava lēmuma apgūt šo mīlestības dimensiju.
Iemācīties dzīvot tā, ka esmu iemīlējusies, jo dzīvoju lielākā mierā ar sevi.
Kopš tā laika vīrs man arvien biežāk saka, ka mana mīlestība uz viņu un bērniem ir kļuvusi dziļāka, pieņemošāka, sirsnīgāka.
Arī cilvēki, ar ko strādāju, reizēm saka, ka no manis sajūtot mīlestību.
Vienīgais, ko savā attieksmē mainīju kopš tās nakts, bija apņemšanās mācīties būt mierā ar sevi.
Noslēgt mieru ar sevi.
Jo – mīlestība.
Jo – brīvība.
P.S. Bilde no tā rīta saullēkta Jaunzēlandes pludmalē, kur bijām apmetušies ar savu kempervāģi diviem lieliem un diviem maziem cilvēkiem.