
Ar dakteri Martu Celmiņu mani iepazīstināja Oskars Grīslis no Intelekta attīstības centra. Marta ir ārste – pediatre un miega speciāliste, kura ārstē ne tikai bērnus, bet miega jautājumos strādā arī ar pieaugušajiem.

Man ik pa laikam vajag aprunāties ar kādu treneri, jo tas palīdz uzturēt un pat pacelt manu un vīra motivāciju sportot. Turklāt – darīt to veselīgāk un jaudīgāk. Aprunāties ar treneri Kārli Vanagu man ieteica citi treneri. Tā ir sava veida kvalitātes zīme cilvēka reputācijai. Visvairāk mani uzrunāja Kārļa attieksme par treniņiem, ka tajos iegūstam lielāku kustību brīvību. Lai nu kas, bet brīvība man ļoti garšo.

Uz sarunu aicināju bērnu psihiatru un Bērnu slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītāju Ņikitu Bezborodovu. Lai saprastu pusaudzi sevī, ir vērts sākt ar sapratni, kas ar cilvēku notiek pusaudža vecumā. No Ņikitas teiktā man īpaši aizķērās viņa frāze, ka no pusaudža lielie sagaida pieauguša cilvēka uzvedību un atbildību, bet viņa tiesības ierobežo bērna līmenī.

Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: “Šis būtu jājautā uztura speciālistam.” Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu – vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām.

Ivars Austers ir profesors sociālajā psiholoģijā un doktora studiju programmas “Psiholoģija” direktors Latvijas Universitātē. Profesoram jautāju par agresiju sociālajā telpā un tās iemesliem, par lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē cilvēku kopumu, un dzīves kvalitātes celšanas iespējām, izmantojot sociālās psiholoģijas zināšanas. Profesors stāstīja arī par kopīgas realitātes nozīmi sabiedriskos procesos, par atmiņu un aicināja domāt prasmīgāk.

Aicināju Igoru uz sarunu, lai mācītos to, ko viņš zina kā klauns un kā klaunu treneris un kas var noderēt mums pārējiem. Es un mūsu komanda viņa teikto klausījāmies ar sirdi, jo dot to tikai ausīm būtu noziegums pret sevi. Igors gan pats ir dakteris klauns, gan ir šīs organizācijas mākslinieciskais direktors Latvijā, gan trenē klaunus, gan arī – ir dzejnieks.

Astra Lejstrauta ir sertificēta mākslas terapeite ar specializāciju vizuāli plastiskās mākslas terapijā. Viņai ir arī vizuālās mākslas pedagoga izglītība. Viņas klātbūtnē cilvēki atļaujas iepazīt sevi un meklēt sev vajadzīgos risinājumus, izmantojot krāsas un dažādus materiālus. Es ceru, ka viņas stāstītais iedrošinās vairāk cilvēku izmēģināt šo neparasto terapijas veidu, lai noņemtu smagumu no saviem pleciem un lai tiktu pie jaunām idejām savam tālākam ceļam.

Šī saruna noderēs, ja tev ir svarīga sava brīvība un ja tev patīk, ka tava enerģija ir tavā rīcībā, nevis ir kaut kur nobloķēta. Piedošana tiem, kuri mums ir kaut ko nodarījuši vai nav kaut ko iedevuši, atbrīvo mūs pašus no apgrūtinošas slodzes.

Gada noslēgumā, kad trūkst gaismas, jo naktis ir garas un dienas – īsas, ir vērtīgi paskatīties uz sevi un nodzīvoto gadu ar lielāku sapratni, jo tas ļauj noslēgt mieru ar sevi un turpmāk sevi jaudīgāk atbalstīt. Es un Andis veidojām šo sarunu, lai no klausītāju pleciem noņemtu kādu daļu šī gada smaguma un, ja cilvēkam, atskatoties uz savu gadu, kaut kur uzpeldētu sajūta par vilšanos sevī, tad to nomainīt ar interesi būt par sev un citiem foršāku komandu. Tas paver vairāk risinājumu. Mēs runājam par to, ko esam konstatējuši par jaudas pacelšanu apstākļos, kuri to intensīvi tērē, un kā to pārvēršam praktiskā rīcībā, lai situāciju mainītu uz labo pusi.

Sarunājos ar fenomenālo Gundegu Skudriņu, jo mani iedvesmo viņas neparastās darba spējas, pozitīvisms, produktivitāte, atklātība un tiešums, spēja redzēt lielo bildi un sajust detaļas, prasme vinnēt, paļaujoties uz savu iekšējo sajūtu, un bagātā pieredze, no kuras varu mācīties es un citi.

Es sarunājos ar Velgu Polinsku, kuras ģimenē aug bērns ar Dauna sindromu un kura ne tikai negrasās samierināties ar to vietu, ko viņai un viņas bērnam atkārtoti cenšas ierādīt citi savu aizspriedumu vai nezināšanas dēļ, bet vēl iedvesmo savus apkārtējos ar to, kā viņa komunicē, kā meklē risinājumus, kā iestājas ne tikai par savu bērnu un savu ģimeni, bet vēl daudziem citiem.

Sarunā ar Latvijas futbola leģendu Māri Verpakovski mani īpaši interesēja, kas bija viņa lielākie izaicinājumi un stratēģijas to pārvarēšanai, lai gan kļūtu par lielisku futbolistu, gan turpinātu par tādu būt, strādājot augstas konkurences apstākļos arī tad, kad ir izveidota ģimene.

Sarunā ar Latvijas futbola leģendu Māri Verpakovski mani īpaši interesēja, kas bija viņa lielākie izaicinājumi un stratēģijas to pārvarēšanai, lai gan kļūtu par lielisku futbolistu, gan turpinātu par tādu būt, strādājot augstas konkurences apstākļos arī tad, kad ir izveidota ģimene.

Mēs ar Jāni Šipkēvicu runājām par to, kā praktiski izskatās viņa mūzikas un dažādo projektu darīšanas process. Lūdzu, lai Jānis pastāsta, kādu drosmi prasa gan uzdrīkstēšanās projektus īstenot, gan izturēt spriedzi, ja nākas saskarties ar, manuprāt, reizēm pat ļoti nežēlīgu kritiku, kas arī pieredzējušu profesionāli var pārsteigt negatavu tai.

Uz sarunu aicināju valodnieci Aigu Veckalni, kuras darbu var redzēt platformā “Pieturzīmes”. Aiga nav “valodas policiste” jeb cilvēks, ar kuru runājot par valodu, otram sabojātos garastāvoklis. Viņa iestājas par to, lai cilvēka valoda ir dzīva un interesanta, bet vienlaicīgi tāda, kuras ietekmē necieš cilvēka darbs vai tas, kā viņu uztver citi.

Kas jāzina, lai mūsu stāsti darbojas un iedarbojas gan darba vidē, gan privātajā dzīvē? Šos jautājumus uzdevu režisoram, lektoram un Runas skolas vadītājam Viesturam Meikšānam. Viņš gan skaidroja teoriju, gan parādīja, kā tā darbojas stāstu veidošanā, izmantojot divus jaudīgus stāstus no savas dzīves. Vienu par pāreju no vienas karjeras uz kaut ko pavisam citu. Otru – par dzīvības un nāves robežas sajūtas pieredzi kalnos, kuru pats bija vēlējies.

Krietna daļa no mums dzīvos ilgāk, nekā vairums cilvēku iepriekšējās paaudzēs. Mūsu spēja mācīties un sapratne par to, kā mācīties iedarbīgi, tiešā veidā ietekmēs mūsu dzīves kvalitāti – ko un kā strādājam, cik pelnām, kādas iespējas gūstam, ar kādiem cilvēkiem pavadām laiku, cik veseli un laimīgi esam. Manuprāt, lielisks cilvēks, ar kuru runāt par spēju mācīties un rūpēm par savu smadzeņu veselīgumu, ir Dr. Sandra Vestermane– ārste neiroloģe un kognitīvo neirozinātņu maģistre, mediķe jau n-tajā paaudzē.

Man joprojām ir daudz jautājumu par pilnvērtīgu uzturu un spēju pie tā pieturēties, tāpēc uz sarunu aicināju Silviju Ābeli, kura ir uzturzinātniece, uztura speciāliste, sertificēta GAPS uztura konsultante, turklāt viņai ir arī doktora grāds ķīmijā. Sarunā pievērsāmies ne tikai tam, kā ēst veselīgāk, bet arī, kā izveidot saprotošākas attiecības ar savu ķermeni, lai laicīgi pamanām, ko tas mums signalizē, labu vēlot.

Es izjautāju kinologu Ivaru Lielpēteri, kura suņu apmācību mājas lapā atradu šādus vārdus: “Mūsu galvenais skolnieks un apmācāmais ir suņu saimnieks. Mēs ticam un esam pārliecināti, ka lielākā daļa problēmas veidojas tieši saimnieka nezināšanas dēļ.” Tajā pašā mājas lapā ieraudzīju šo Borisa Rjabiņina citātu: “Suns ir saimnieka spogulis. Paskaties uz savu suni, tajā ieraudzīsiet sevi pašu. Ja suns jums nepatīk, pameklējiet vainu sevī (..). Audzinot suni, jūs audzināt arī paši sevi.”

Šajā reizē profesorei lūdzu skaidrot bieži sastopamas problēmas un šķēršļus mērķu sasniegšanā no ikdienas dzīves darbā un ārpus tā, izmantojot sistēmisko domāšanu, ar kā palīdzību izdodas nonākt pie iedarbīgākiem risinājumiem.

Kad vasarā, manas dzimšanas dienas vakarā, es ieraudzīju, ka man zvana Kārlis Bardelis – Bored of Borders kapteinis, biju laimīga, jo tas nozīmēja, ka viņš ir dzīvs. Ilgāku laiku neredzot Kārļa ierakstus sociālajos medijos, pie sevis klusām skaitīju: “Kārli, padod mums, taviem līdzjutējiem, ziņu, ka esi sveiks un vesels, lai vai kur tu tagad būtu.” Kārlis tajā vakarā zvanīja no Somālijas, kur pēc neziņas pilna laika beidzot atradās drošībā. Tovakar nolēmu, ka tad, kad man pa rokai būs mikrofons, es ierakstīšu trešo Cilvēkjaudas epizodi ar Kārli. Šajā reizē par situācijām, kad piedzīvojumos viņa dzīvībai ir draudējušas nopietnas briesmas, kā viņš tās pārvarēja un kāda ir bijusi viņa personīgā izaugsme piedzīvojuma iespaidā.

Protams, ka mani interesē, ko zina un prot cilvēks, kura vadībā Latvijas uzņēmums dažos gados sasniedza 1 miljarda dolāru tirgus vērtību, tā kļūstot par Latvijas pirmo vienradzi. Šajā epizodē es sarunājos ar Printful līdzdibinātāju Dāvi Siksnānu, kuram jautāju to, kas arī citiem var noderēt par mārketingu un pārdošanu internetā, par komandas veidošanu un tās vadību, par personīgās produktivitātes ieradumu attīstīšanu un lēmumu pieņemšanu.

Cilvēkjaudā epizodi par pašaizsardzību vajadzēja jau sen. Uz sarunu aicināju pašaizsardzības un Izraēlas kaujas mākslas KRAV MAGA instruktoru Māri Rizgu. Man šķiet, ka jau tikai šīs sarunas rezultātā esmu kļuvusi piesardzīgāka un prātīgāka. Sarunā man noderēja Māra piedāvājums katram labāk iepazīt savus tipiskos uzvedības modeļus briesmu situācijā.

Uz sarunu aicināju Diānu Zandi – zinātņu doktori klīniskajā psiholoģijā, psiholoģi, kognitīvi biheiviorālo terapeiti. Sarunā Diānai jautāju skaidrojumus, lai saprastu gan cilvēka paša, gan viņa apkārtējo tādu rīcību, kas reizēm ir grūti saprotama, reizēm apgrūtinoša, reizēm mulsinoša. Par piesaistes tēmu ir vērtīgi zināt gan dažādu kolektīvu vadītājiem, gan jebkuram pieaugušajam, kam svarīgas labas attiecības ar citiem.

Cilvēkjaudas 3.sezonas noslēgumā es un mana kolēģe Ilze atskatījāmies uz mūsu piedzīvojumiem gan Cilvēkjaudas epizodes ierakstot, gan pielietojot dzīvē to, ko ieguvām no sarunām ar mūsu viesiem. Piemēram, kāpēc es līdz šim domāju, ka ierakstu laikā esmu Ilzes kalps, bet viņa – ka uzvedos kā neparedzams bērns, it īpaši – Mārtiņa Rītiņa interviju veidojot. Vai arī – kā piedzīvojumu epizodēs iegūtais man palīdzēja šīs sezonas trakajos periodos, piemēram, kad sasitām ģimenes auto 1900 km attālumā no mājām atpakaļceļam paredzētajā dienā.

Mišels Dennlers strādā IT uzņēmumā, kurā jau piekto gadu nav priekšnieku. Pareizāk, tur katrs pats sev ir priekšnieks, jo uzņēmumā izmanto holakrātijas pārvaldības sistēmu. Katrs darbinieks dara to, ko pats izvēlas darīt un kas ir saskaņā ar notiekošo “komandās”. Holakrātija ir par spēju uzņemties atbildību par savu darbu, lai tajā justos labi. Noderīga pieeja dzīvei kopumā.

Šajā epizodē ar Anda Arnicāna piedalīšanos sarunājāmies par to, kā spēka lauks ietekmē mūsu dzīves kvalitāti. “Spēka lauka” koncepts man noder gan tad, kad cenšos sasniegt to, kas šķiet teju neiespējams, gan tad, kad nejūtos labi un gribu no tā stāvokļa izkļūt, gan tad, kad domāju un lemju, ko ar savu dzīvi vai kādu tās sfēru vēlos darīt tālāk.

Sanda Kondrāta stāsta mērķis ir citiem parādīt, ka nav svarīgi, no kurienes tu nāc un ko “neproti”, svarīgi ir – uzdrošināties teikt iespējām “jā”, darot attīstīt savas spējas un pašvērtējumu un nepārtraukti mācīties no savām un citu kļūdām.

Šī intervija ar Juriju Ohrimenko varētu kalpot par pamatu kvalitatīvām sarunām par seksu (un, iespējams, kaifīgākai rīcībai) starp partneriem ilgstošās attiecībās.

Ko darīt, kad neizdodas saglabāt mieru situācijā, kur mums svarīgu cilvēku viedoklis radikāli un pat draudīgi atšķiras no mūsējā. Kad ir un kad nav jēgas runāt ar otru pusi un kā to vislabāk darīt, lai nav veltīgi jātērē savi resursi. Tie ir tikai daži jautājumi, ko šajā sarunā uzdevu mediatorei, Peacelab.eu vadītājai un apzinātas komunikācijas trenerei Ilzei Dzenovskai.

Šajā sarunā Intelekta attīstības centra vadītājs un uzmanības treneris Oskars Grīslis stāsta, ko cilvēkam ir ieteicams darīt un nedarīt, lai atgūtu kontroli pār savu uzmanību un spēju koncentrēties darbam un sev būtiskajam.

Sarunā baņķieris Kārlis Danēvičs atbild uz jautājumiem, ko saņēmām pēc nesenās sarunas par finansiālo drošību pieaugošas inflācijas apstākļos. Jautājumi bija par labākajiem risinājumiem mājokļa iegādei, īrei un uzlabošanai, automašīnas pirkšanas laicīgumu, iespējām apgūt investēšanu akcijās un obligācijās, biznesa uzsākšanu, darba atrašanu un daudz ko citu.

Uz sarunu aicināju dakteri Inesi Milleri, kura gadiem ilgi nodarbojas ar cilvēku atbalstīšanu, palīdzot cilvēkiem pārtraukt neapzinātu, stresa un emocionālo ēšanu, lai izrautos no diētu gūsta un izveidotu līdzsvarotas, veselīgas un priekpilnas attiecības ar ēdienu.

Uz sarunu aicināju Induli Paiču, jo gribēju saprast, ko ir jāņem vērā cilvēkam, kurš nevēlas pieļaut, ka pie varas ne tikai valstī, bet jebkurā cilvēkam svarīgā organizācijā, kolektīvā jeb sistēmā nokļūst vai uzturas cilvēki, kuru rīcība ir ļauna vai nejēdzīga un kā rezultātā cieš daudzi līdzcilvēki.

Saruna ar Oglu Kotovu noderēs cilvēkiem, kuri vēlas pārvarēt bailes no nosodījuma un atrast sevī resursus turpināt radīt pat tad, kad šķiet, ka no darba kara kontekstā nav lielas jēgas.

Sarunā Kārlis dalījās ne tikai ar praktiskiem ieteikumiem par to, kā samazināt ikdienas izdevumus, prasmīgāk plānojot mājsaimniecības budžetu, un kur ir saprātīgi investēt naudu inflācijas pieauguma laikā, bet arī parādīja, kā savās galvās ierobežot stresa mākoni par izdzīvošanas draudiem, pamanot, ka to veido reizinātāji un nevis saskaitāmie.

Saruna ar Lindu Apsi par to, kā mūsu katra valodas lietošana ietekmē to, kā domājam un kā rīkojamies. Pamainot to, kā mēs lietojam valodu, mēs arī mainām to, kā domājam un ko spējam paveikt.

Ārsts – psihoterapeits dr. Jānis Vītiņš atbildēja uz jautājumiem par to, kā cilvēkiem saprast savas un savu līdzcilvēku satraucošās reakcijas uz karu Ukrainā un kādas ir iespējas atgūties no tām. Viņš pastāstīja arī to, kā cilvēku reakcijas mainīsies laikam ejot uz priekšu.

Ko darīt, ja ir sajūta, ka savējie mūs īsti nesaprot vai ka mēs īsti nesaprotam viņus? Komunikācijas kvalitātes uzlabošana ir viens no būtiskiem aspektiem, lai situāciju uzlabotu. Šajā sarunā dakteris Artūrs Miksons pievērš uzmanību tam, ko varam darīt, ja vēlamies foršāku komunikāciju ar mums svarīgiem cilvēkiem.

Katrā vizītē pie dakteres Ineses Kokares uzzināju ko vērtīgu par sāpēm un iespējām no tām atbrīvoties. Beigās saņēmos drosmi un lūdzu dakteri uz interviju Cilvēkjaudā, jo sadzīvot ar sāpēm, kuras var ārstēt, nav situācija, ar kuru mums būtu jāsamierinās. Man šķiet, ka ikviens no mums ir pelnījis aiztaupīt sev nevajadzīgu mocīšanos dažādu sāpju dēļ.

Simtajā Cilvēkjaudas epizodē es dalos ar stāstiem, kas veidoja Cilvēkjaudu, un stāstiem par to, ko 99 epizodes ir mainījušas manā un Cilvēkjaudas fanu dzīvē. Tie ir stāsti par piedzīvojumiem, par uzdrīkstēšanos un neatlaidību, ļaušanos savam iekšējam kompasam, humoru, aizrautību un risinājumiem, kas dod jaudu un nojauc tabu tēmu ierobežojumus.