Laikā, kad pārdzīvojām sava pirmā mazuļa zaudējumu, viena no grūtākajām lietām bija saskarsme ar daļu no cilvēkiem, kuri zināja par notikušo. Tas pats atkārtojās, kad mūs pārsteidza manas veselības bīstamā diagnoze.
Cilvēki, vēlot tikai labu, nelūgti centās palīdzēt, kā paši uzskatīja par labāku. Rezultātā viņu labi domātā palīdzība, ne tikai bija nevietā, bet vēl radīja jaunus pārdzīvojumus, sāpes, vēlmi no visiem norobežoties, nožēlu, ka kāds vispār zina par manu situāciju, sajūtu, ka mani nevis saprot, bet tikai cenšas “gudri” pamācīt, turklāt dara to galīgi garām.
sievietes, kurām sāp
Uguns skolā man ik pa laikam ir saskarsme ar sievietēm, kas nonākušas grūtās situācijās. Visas apbrīnojamas sievietes. Visas cīnās, lai nepazustu tumsā, kad kārtējie “palīdzētāji” ar saviem centieniem dot gaismu īstenībā rada draudus, ka nodzisīs arī tā vienīgā cerību sveces liesmiņa, ko sieviete vēl pēdējiem spēkiem sargā.
Jau tā sāpīgās situācijas sarežģī tas, kā citi vai nu cenšas neprasmīgi palīdzēt pēc savas sajēgas vai arī, uzzinot par notiekošo, reaģē vai rīkojas veidā, kas sievietei vēl vairāk nodara pāri. Protams, ka padomdevēji visi ir pārliecināti par savu taisnību, savu gudrību, tikai tā nabadzīte jau neklausa…
Sieviete, kas cīnās par to, lai uzvarētu vēzi un dzīvotu. Viņai bail teikt par diagnozi vai slikto pašsajūtu saviem tuviniekiem, lai nevienu nesatrauktu un nebūtu jācīnās arī ar viņu bailēm. Tad viņa pie visām atveseļošanās grūtībām klāt dabūtu vēl pārējo mierināšanu. Vai stresu, ka viņu, tāpat kā mammu, kas nomira no vēža, pārējie domās norakstīs, lai gan viņai tik ļoti ir vajadzīga savējo ticība, ka viņai izdosies. Viņai vajag patiesu atbalstu un sapratni, nevis citu nelūgtos padomus un ezoterisko grāmatu ieteikumus par to, kā viņa nepareizi dzīvojusi un kā tagad viņai jāmainās. Viņa cieš, jo nevar atļauties sāpēs saliekties vai ieklepoties un dabūt to slēpt, jo savējie tad bailēs saraujas. Viņai nevajag nelūgtos komentārus par to, ko pārējie domā par to vai šito ārstēšanas metodi.
Tā ir mamma, kuru citi un arī pašas mazulis par mammu nesauks, jo bērniņš nelaikā aizgāja no viņas dzīves. Pēdējais, ko viņa grib redzēt, ir citu žēlabu pilnās acis. Pēdējais, ko viņa grib piedzīvot, ir, ka kaimiņiene, kura laimīgi stumj bērnu ratus ar savu mazo, ieraugot nabadzīti un baidoties viņu sāpināt ar savu laimi, izvairīgi pāriet ielas otrā pusē. Viņu satriec jautājumi un komentāri no tēmas: “Ko jūs abi tālāk domājat darīt bērnu sakarā?” vai “Viss jau tikai uz labu”, vai “Vienmēr var taču adoptēt” un vēl apmēram simtiem citādāku mierinājumu vai cerību centieni no tuvajiem, kuri domā, ka zina labāk, vai arī – kuri ir gatavi darīt jebko, lai tikai palīdzētu. Vienīgi – viņi aizmirst pajautāt sievietei pašai, kas viņai ir vajadzīgs.
Tā ir sieva, kura cenšas nesabrukt pie realitātes skarbā fakta par vīra atkārtoto neuzticību, aiziešanu vai beidzot apjēgto realitāti, ka viņš nemainīsies un turpinās dzert vai krāpt, vai nospēlēt visu, vai tā arī turpinās parazitēt, vai sist, vai …. . Viņai nevajag komentārus no sērijas “Ja vien tevi tik ļoti neinteresētu tava karjera vai ja tu būtu sievišķīgāka, tad nekas tāds nenotiktu”. Viņai nevajag jautājumus no operas “bet kāpēc tu jau no sākuma to neredzēji?” vai “kāpēc tu laicīgi nerīkojies” utt.
Tā ir mamma slimam vai citādākam bērnam. Viņai nevajag apkārtējo “Ak, viņa nabadzīte” attieksmi. Viņas lielākā vēlēšanās ir, lai viņas bērnu pieņemtu tieši tādu, kāds bērns ir. Viņai sāp, kad apkārtējie, lai nepiedzīvotu paši savu neērtības sajūtu, no bērna vai mammas izvairās kā no spitālīgajiem, lai gan bērna stāvoklis nevienam nav lipīgs.
Tādu sieviešu ir daudz.
Varbūt tu esi viena no viņām.
Tagad apjukusi, nogurusi, izmisusi un nesaprasta. Ar sajūtu, ka, ja citi uzzinās par to, kam tagad ej cauri, tad dabūsi pār savu galvu tonnām nelūgto padomu, citu asaras un izvairīšanos no tevis. Tāpēc tu varbūt pat izvēlies klusēt. Bet vieglāk jau nepaliek. Jo tu esi cilvēks.
komunikācija, kas reāli palīdz
Manai paziņai bija neveiksmīga otrā grūtniecība. Zaudējusi mazuli, viņa tiem no mums, kas par viņas grūtniecību zināja, izsūtīja e-pasta vēstuli, kur skaidri pateica par notikušo un uzrakstīja, kāda mūsu attieksme un rīcība viņai palīdzētu ātrāk tikt galā ar grūtībām un nezaudēt spēkus, lai spētu rūpēties par savu mazo meitu.
Saņēmu viņas vēstuli un biju pateicīga, ka cilvēks skaidri pasaka savas vajadzības un tā atvieglo mūsu abu saskarsmi, lai mums tiekoties nerastos nevajadzīgas sāpes vai pārpratumi. Viss bija skaidri uzrakstīts – nežēlot, nejautāt, nedot padomus un neuzbāzties ar saviem stāstiem, un, ja netieku galā ar savām emocijām viņas zaudējuma sakarā, tad labāk netikties.
Toreiz nodomāju, kaut man kādreiz būtu ienācis prātā savējiem tā nokomunicēt, ko man vajag un ko noteikti nevajag. Cik daudz asaru, aizvainojumu, dusmu un izvairīšanās es sev un savējiem tad būtu aiztaupījusi. Cik daudz neveiklu un traucējošu jautājumu, komentāru, padomu, manis “ārstēšanas”, žēluma asaru un slikti slēptu nopūtu tad mani nesasniegtu un neapbēdinātu.
Tā tapa vēstules grūtiem brīžiem sievietēm, kurām, ejot cauri ellei, ir vajadzīga savējo sapratne un atbalsts, kas viņām der. Tās ir vēstules, ko reālas sievietes izvēlējās nosūtīt saviem mīļajiem un paziņām, lai viņi neuzmācas ar to, kas traucē, bet, ja vēlas, tad patiesi palīdz ar to, kas sievietei noder.
Nevienai no sievietēm nebija viegli savu vēstuli ne uzrakstīt, ne nosūtīt. Tas ir normāli. Mūsu sabiedrībā valda muļķīgs uzskats, ka nav ko citus apgrūtināt un ar grūtībām pašai jātiek galā. Muļķīgs uzskats, jo no savas pieredzes taču zinām, kāds prieks ir otram palīdzēt, ja vien to spējam.
Bet viņas saņēmās un vēstuli nosūtīja. Cita ar e-pastu, cita ar Facebook ziņu, cita – piezvanot un to nolasot (un vēlāk nosūtot, lai lūgtais paliek saņēmēja rīcība un nerodas pārpratumi).
Saņēmēju reakcija
Lielākā daļa no vēstules saņēmējiem bija pateicīgi, par to, ko sievietes viņiem rakstīja. Atbildes reakcijas bija gan zvani, gan vēstules, gan Facebook ziņas.
To galvenais saturs bija:
Par pārējo reakcijām ziņu nav. Tā kā vēstules vienmēr bija rakstītas cieņpilnā un sirsnīgā veidā, tad tie, kuri neteica neko pozitīvu (tādu bija maz), neteica vispār neko. Tātad – vismaz netraucēja.
Secinājumi no sievietēm, kuras sūtīja vēstules
Viņas teica, ka vēstules rakstīšana pašām palīdzēja saprast, ko viņas no citiem vēlas, ko nevēlas. Un pēc tam – skaidrā un cieņpilnā komunicējot to citiem, viņas daudz biežāk saņēma to, ko bija prasījušas. Saņēma arī pateicību, ka ar savu vēstuli ir atvieglojušas situāciju tās saņēmējiem.
Un ja kāds no vēstules saņēmējiem vēstules lūgumus neievēroja, tad sieviete cilvēkam pārkāpuma gadījumā atgādināja par savu lūgumu un piebilda, ka, ja otrs lūgto nevar izpildīt, tad labāk ir netikties. Tajās situācijās cilvēki laipni atvainojās, ka nebija pamanījuši, ko dara.
Sieviešu secinājums bija, ka
Viņas teica, ka tāpēc no savējiem saņēma tik daudz atbalsta, mīļuma, sirsnības. Un, ja kādam tā vēstule nederēja, tad tie bija cilvēki, kurus viņas tik un tā nevēlējās savā tuvumā un vēstule situāciju padarīja pavisam skaidru abām pusēm.
Vēstuļu paraugi
Šeit ielieku dažus vēstuļu paraugus no tiem, ko savā dzīvē ir izmantojušas reālas sievietes. Ja gadījumā kāds vēstules paraugs tev vai tev tuvam cilvēkam var noderēt – izmantojiet to droši, pārveidojot tā, kā tas ir vajadzīgs attiecīgajā situācijā.
Galvenais, kas jāpatur prātā, kad raksti tādu vēstuli – rakstīt cieņpilnā veidā pret vēstules saņēmēju. Atrast to vietu sevī, kur tu tici, ka, ja vien saņēmēji varēs, tad atbalstīs tevi. Tāpēc uzdrošinies lūgt to, kas tev vajadzīgs. Un uzdrošinies nokomunicēt par savu situāciju pēc iespējas skaidrāku bildi, lai cilvēkiem nav jāmin, bet ir skaidri saprotams gan tas, kam tu ej cauri, gan kā tevi šajā dzīves posmā atbalstīt.
Un atceries – saņēmējam vienmēr ir iespēja uz tevi sadusmoties, apvainoties vai uzskatīt tevi par neriktīgu. Ja tā notiek, tad aicinu tevi apsvērt, vai šis cilvēks tavā dzīvē tiešām ir tev vajadzīgs.
Ja vajag palīdzību
Ja gadījumā tev ir pilnīgi cita situācija, nekā tās, kurām ir vēstuļu paraugi, un tev noderētu mana palīdzība, tad uzraksti par savu situāciju uz info@ugunsskola.lv un, ja vien es varēšu, tad palīdzēšu tev uzrakstīt tavu vēstuli, kas piemērota tavai situācijai.
VĒSTULES PARAUGS, KAD BIJUSI NEVEIKSMĪGA GRŪTNIECĪBA
Mani mīļie,
Daudzi no Jums zina, ka es biju stāvoklī un par gaidāmo mazuli ļoti priecājos. Diemžēl, šo mazuli es zaudēju. Tas joprojām sāp, un man vajadzēs laiku, pacietību un sapratni, lai sāpes rimtos.
Neveiksmīga grūtniecība ir tēma, par kuru cilvēkiem var būt grūti runāt, vai arī viņi sāk izvairīties, jo nezina, ko teikt un ko darīt, nevēloties netīšām pateikt vai izdarīt ko tādu, kas sāpinātu vēl vairāk.
Man vajag drosmi, lai Jums atļautos uzrakstīt, kāds atbalsts un attieksme man tagad palīdzētu izkļūt no zaudējuma sāpēm. Jebkāda Jūsu cenšanās ievērot manus lūgumus, man ļoti palīdzēs ātrāk atgūties un dzīvot tālāk.
Jūsu līdzjūtības vārdi, padomi un citu cilvēku pieredzes stāsti man noderēs tikai tad, kad es būšu emocionāli pietiekami stipra, lai tos uzklausītu. Ja teiksiet man tos par agru, tad tie man radīs tikai sāpes un pārdzīvojumus, attālinot manu atlabšanu.
Kā tas izskatītos. Pirms uzdodat man jautājumus par notikušo vai maniem nākotnes plāniem par bērniem, vai cenšaties kaut to ieteikt vai pastāstīt kādus savus stāstus, lūdzu, vispirms pajautājiet man:
– “Vai tu tagad esi tādā emocionālā stāvoklī, ka es tev varu jautāt par / pastātīt par / ieteikt…?”
– “Vai tu gribi, lai es tevi samīļoju?”
– “Vai tu tagad spētu man pastāstīt par …?”
Lūdzu, neņemiet ļaunā, ja, īpaši pirmajos mēnešos, es vēl kādu laiku nebūšu tam gatava un lūgšu pagaidīt līdz citai reizei.
Man ļoti palīdzētu, ja tad, kad es ar Jums runāju, Jūs manī klausītos un mani redzētu kā stipru un spējīgu sievieti, kura atgūsies no pārdzīvotā un atradīs prieku dzīvot tālāk.
Ja es Jūsu klātbūtnē sāku raudāt vai kļūstu emocionāla, tad, lūdzu, uztveriet to kā manu uzticēšanos Jums un apzinātu vēlmi ļaut Jums redzēt manas sajūtas. Tajā brīdī nedodiet man padomus un neko nejautājiet, bet vienkārši samīļojiet mani un nesakiet neko, līdz es pati Jums palūgšu to, kas man tajā brīdī var palīdzēt.
Kad tiksimies, man palīdzēs, ja Jūs ar mani runātu par jebkurām citām tēmām. Ja jutīšu, ka spēju sākt runāt par grūtniecību vai sajūtām tagad, tad es pati to iesākšu. Ja es to nedaru, tad, lūdzu, runājiet ar mani par citām tēmām.
Paldies Jums par atbalstu, par to, ka esat manā dzīvē un ka izlasījāt šo vēstuli!
Vārds
